Antioksidanti - palīgi cīņai ar vīrusiem
Kā stiprināt imunitāti un mazināt vīrusu infekciju risku? Kāda nozīme, ietekme uz veselību ir mūsu ikdienas pārtikai un uzņemtajām uzturvielām? Kā tās iespaido neredzamos procesus organismā? Uz sarunu aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadītāju un vadošo pētnieku Andreju Šķesteru.
Cīņā ar vīrusu infekcijām izšķiroša nozīme var būt imunitātei. Kā varam stiprināt savu imūnsistēmu?
Cilvēka ķermenis diemžēl nodrošina piemērotu vidi daudziem mikrobiem, tādiem kā vīrusi, baktērijas, sēnītes un parazīti, bet imūnā sistēma novērš un ierobežo to nokļūšanu un augšanu mūsu organismā, lai nodrošinātu optimālu veselības stāvokli, pasargātu mūs no slimībām.
Imunitāte kā tāda nav īsti definēta, tur ir milzum daudz pielikšanās punktu. Tā ir daudzu zinātnisku darbu un pētījumu temats. Bet var teikt, ka imunitāte ir organisma neuzņēmība pret šiem mikrobiem jeb tās norises, kuras nodrošina, lai mēs tiktu ar tiem galā. Imunitāte var būt iedzimta vai iegūta. Iedzimto jeb sugas imunitāti nodrošina organisma iedzimtās īpatnības. Piemēram, iedzimtās imunitātes dēļ cilvēki neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām, bet dzīvnieki – ar cilvēku slimībām. Iegūtā imunitāte rodas dzīves gaitā, un pēcnācējam tā neiedzimst. Tā kā imūno sistēmu veido dažādas šūnas, bioloģiskas vielas un arī orgāni, tad var teikt, ka imūnā sistēma atrodas viscaur mūsu ķermenī, tā skar visu organismu kopumā. Tāpēc stiprināt to vajag jau šūnu līmenī, ar piemērotām uzturvielām.
Pēdējā laikā bieži tiek pieminēts oksidatīvais stress, arī tas ir jaunu pētījumu temats. Kāda ir tā ietekme uz cilvēka imunitāti?
Vistiešākā. Imunitāti veido daudzi faktori, un, ja mums ir augsts oksidatīvais stress, brīvie radikāļi var nelabvēlīgi ietekmēt katru no šiem imunitāti veidojošiem komponentiem. Bloķējot kādu reakciju, ķēdes posmu, imunitāte vairs nevar pastāvēt.
Mēs veicām pētījumu, kā oksidatīvā stresa līmenis ietekmē Covid-19 slimniekus slimības laikā un arī nosacītās atveseļošanās periodā. Un pārliecinoši konstatējām, ka oksidatīvais stress slimības laikā ievērojami, vairākas reizes, pārsniedz vēlamo un šī tendence saglabājas arī pēc slimības akūtās fāzes, tātad šeit jau varam runāt par hronisko stresu. Ja vērojam, kā imunitātes izmaiņas saistās ar stresu, varam redzēt, ka tās pieaug gandrīz proporcionāli. Taču stress liek sarosīties arī visiem imunitāti nodrošinošajiem faktoriem organismā. Organisms sagatavojas kā sportists pirms starta un līdz ar stresu var gūt lielākus panākumus – aizmest šķēpu tālāk, uzlēkt augstāk, noskriet ātrāk. Tomēr ar laiku šis akūtais stress var pamazām pāriet hroniskā, kamēr imunitāte noslīd zem optimālā līmeņa, kad tā, primitīvi runājot, vairs nespēj cilvēkam nodrošināt veselību.
No jūsu skatu punkta raugoties – kas tad ir oksidatīvais stress? Vai tas ir pilnīgi izprasts?
Tagad jau visi zina, kas ir stress un plaši lieto šo vārdu. Patiesībā stress iestājas brīdī, kad brīvie radikāļi – aktīvās skābekļa un slāpekļa formas – organismā ir ievērojami lielākā skaitā nekā konkurējošais grupējums, kuru pārstāv antioksidanti un antiradikāļi.
Ko organismā dara brīvie radikāļi?
Tie oksidē jeb iznīcina tos taukus jeb lipīdus, kas ir katras šūnas membrānā, tāpat arī proteīnus jeb olbaltumvielas, tādējādi tie ir spējīgi iejaukties cilvēka ģenētiskajā aparātā, degradēt DNS un RNS, kas var novest pie vēža šūnu veidošanās un vispār iznīcināt mūs. Jāpiemin arī smagie metāli, kas organismā ir absolūti nevajadzīgi.
Un kas ir antioksidanti un antiradikāļi?
Jau nosaukums pasaka priekšā, ka antioksidanti ir tie, kuri cenšas oksidācijas procesus bremzēt un regulēt. Var runāt par daudzām grupām, bet lielākā ir – enzīmi jeb fermenti, kuri ir organismā. Tos var iedalīt ūdenī šķīstošajos (piemēram, C vitamīns) un taukos šķīstošajos (piemēram, E vitamīns). Svarīgi ir lietot uzturā dabiskos antioksidantus, ko satur augļi, ogas, dārzeņi, zaļumi. Ja C vitamīnu jeb askorbīnskābi ievada organismā kā monopreparātu, tas ļoti strauji uzrauj augšā antioksidatīvo potenciālu. Bet. Ar uzturu uzņemtajiem antioksidantiem šis process ir lēnāks, taču teritorija, kuru tie nosegs, būs nesalīdzināmi lielāka!
Tātad organismā notiek nemitīga cīņa jeb brīvo radikāļu un antioksidantu pretstāve. Kuriem jāuzvar? Antioksidantiem?
Mēdzu to salīdzināt ar virves vilkšanas sacensībām. Tauvā pa vidu iesiets mezgls vai karodziņš, un ir noteikts koridora platums. Vienā komandā ir brīvie radikāļi, otrā – antioksidanti, un tās sāk spēkoties. Kamēr karodziņš netiek pārvilkts pāri nosacītajām robežām, viss ir ļoti labi. Cilvēkam fizioloģiski un bioķīmiski ir apmierinātas visas vajadzības un neviena organisma struktūra netiek bojāta. Šis līdzsvars ir absolūti nepieciešams, uzvarētāju nedrīkst būt. Ja iznīcināsim visus „sliktos” brīvos radikāļus, mēs kā dzīvas būtnes beigsim eksistēt, jo tiem ir neskaitāmas funkcijas dažādos procesos organismā, ieskaitot pat nervu impulsa pārvadi. Bez viņiem nevar! Svarīga ir tikai proporcija – jo platāks koridors starp šīm komandām, jo labākas iespējas neiziet ārpus robežām, fizioloģiskajām normām. Tāpēc ir jācenšas, lai uzturā būtu maksimāla dažādība, kas to var nodrošināt. Krāsains, vitamīniem un bioloģiski aktīvām vielām bagāts uzturs palīdzēs organismam tikt galā ar infekcijām.
Katram ir vēlme būt veselam, un šībrīža situācija rosina domāt un meklēt spēcīgu un dabisku atbalstu imunitātei. Kuras būtu inovatīvākās dabas vielas, lai spēcinātu veselību un aizsargātu no vīrusiem?
Laikam jau tagad un tuvākajos gados aktuālākā problēma būs tas pats Covid-19. Acīmredzot medicīnai un zinātnei, kas saistīta ar bioķīmiju, imunoloģiju, fizioloģiju, arī anatomiju – un šeit es īpaši gribētu pievienot arī uzturzinātni – būs globāli izšķiroša loma. Vīrusi savā darbībā, ietekmē uz organisma šūnām ir stipri atšķirīgi. Ir atklāts un pierādīts, ka svarīgi, lai būtu trīs vaļi, uz kuriem balstīt cīņu ar koronavīrusu. Un tie visi ir antioksidanti: D vitamīns, cinks un selēns. Tiem klāt nāk tokoferols jeb E vitamīns. Bet ģenerāļi nevar cīnīties bez armijas, bez kareivjiem. Ne tikai mūsu laboratorijas, bet arī citu kolēģu jaunākie pētījumi skaidri apliecina, ka ir nepieciešami dabiskie, bioaktīvie komponenti. No tiem visaugstāko efektu panāk flavonoīdi – augu pigmenti, kas dod ogām, augļiem, dārzeņiem krāsojumu. Viens no izplatītākajiem un vienlaikus organismam nepieciešamākajiem flavonoīdu ģimenes pārstāvjiem ir kvercetīns jeb P vitamīns.
Flavonoīdi zināmi kā svarīgi dabas vielu komponenti ar raksturīgām antioksidantu īpašībām. Kas ir kvercetīns un kā tas var mazināt vīrusu slimību risku?
Kvercetīns ir bioloģiski aktīva viela, kas stiprina ne vien imūno aizsardzību un bloķē vai samazina nevēlamos lipīdu oksidācijas procesus (kuru rezultātā veidojas toksiski galaprodukti), bet ar savu darbību spēj nosegt ļoti plašu slimību spektru, tai skaitā kardiovaskulārajā sfērā un dažādās -pātijās kā neiropātija, nefropātija un citas. Kvercetīns kavē un bloķē arī vēža šūnu veidošanos un attīstību. Bet atkal jāteic, ka viens nav karotājs. Ļoti vēlama, pat nepieciešama, ir kvercetīna sadarbība ar C vitamīnu, ar cinku, ar D vitamīnu, ar selēnu. Tikai kopā ar šiem elementiem, veidojot nosacītu dūri, ir iespēja kavēt vīrusu, tai skaitā Covid-19, nonākšanu šūnās.
Cik būtiska loma ir kvercetīna un C vitamīna sinerģiskai darbībai organismā?
Katra par sevi šīs vielas nav tik iedarbīgas, sinerģijai ir ļoti liela nozīme, tā ir pievienotā vērtība. Šajā gadījumā divi plus divi ir vairāk nekā četri. Visbūtiskākā šī sinerģiskā iedarbība ir tieši vīrusa uzbrukuma sākumposmā, kad vīruss cenšas piestiprināties šūnai, lai iekļūtu tajā. Lūk, tad lielākie karotāji ir P vitamīns jeb kvercetīns sadarbībā ar C vitamīnu, kuri aizsargā endotēliju un sekmē interleikīnu veidošanos, kavējot vīrusa iekļūšanu saimniekšūnā.
Ja nelietīgais vīruss tomēr ir iekļuvis šūnā, tad kvercetīnam palīgā jāsauc D vitamīns un cinks. Protams, tur piedalās arī citas vielas un savienojumi, bet šiem trim ir izšķirošās lomas izrādē, kas notiek šūnas iekšienē, kavējot norises, kuras mēģina izsaukt tur iekļuvušais vīruss. Pie labākā scenārija tas šūnā tiek bloķēts, neļaujot tai aiziet bojā, taču joprojām ir palicis āršūnu vidē. Un tur kvercetīnam un D vitamīnam palīgā var nākt tā sauktais „miega hormons” melatonīns.
Pieminējāt organisma ienaidniekus – toksīnus. Kā ar tiem cīnīties? Kuras vielas vai elementi ir jaudīgākie toksīnu iznīcinātāji?
Kā jau teikts – šajā cīņā viens no ģenerāļiem ir kvercetīns, kurš cīnās arī ar tiem toksīniem, kas izstumti ārā no šūnas. Tāpat kvercetīns, samazinot brīvo radikāļu daudzumu, izslēdz lipīdu un olbaltumvielu oksidācijas iespēju.
Kurās sfērās vēl izpaužas kvercetīna labvēlīgā ietekme (sirds-asinsvadu, kognitīvās funkcijas, enerģijas balanss)?
Jā, tajās visās. Redziet, cīņa starp brīvajiem radikāļiem un antioksidantiem notiek absolūti visur: starpšūnu telpā, šūnās, vituhondrijos, ko tautā sauc par enerģijas rūpnīcām, orgānos. Un kvercetīns ir spējīgs cīnīties visās šajās disciplīnās! Spēles laukums ir nosegts pilnībā! Turklāt es atļaujos uzskatīt, ka dabisko antioksidantu izpēte un pielietošana kļūst aizvien izplatītāka. Cilvēki uzgriež muguru sintētikai un sāk skatīties dabisko vielu virzienā. Ne tikai pie mums, visā pasaulē. Ļoti daudz kvercetīna ir Briseles kāpostos.
Un cik daudz dabisko augu, piemēram, pētersīļu, nātru lapu, ķiploku būtu jāapēd, lai nodrošinātu pilnīgu „vairoga efektu”? Vai to reāli iespējams sasniegt mūsu klimata un sezonalitātes apstākļos, uzņemot tikai ar pārtikas produktiem?
Protams, nē. Kvercetīns gan ir vieglāk pieejams nekā, piemēram selēns. Piemēram, lai uzņemtu optimālo diennakts devu selēna, būtu jāapēd kādi divarpus kilogrami ķiploku. Stipri šaubos, vai kāds no mums to spētu. Lai varētu apgādāt savu organismu ar tam nepieciešamajām vielām, jācenšas ēst pēc iespējas dažādi. Un krāsaini! Jo kvercetīns būtībā ir pigments, kas dod augiem dažādas nokrāsas. Ja lietojam dabiskus, krāsainus produktus, tad uzņemam šo augu krāsvielas, kuru sastāvdaļa ir kvercetīns.
Šajos platuma grādos dzīvojot, mums jādomā par sezonalitāti. Pavasarī un vēlā rudenī tomēr būtu jāpapildina organisma rezerves ar uztura piedevām. Ideālā variantā vajadzētu sabalansēt ūdenī šķīstošās bioloģiski aktīvās vielas ar taukos šķīstošajiem vitamīniem. Jo fons ir nelabvēlīgs – vides piesārņojums, kas rada papildu brīvos radikāļus, stresa situācijas darbā, tagad vēl pandēmija maina mūsu dzīvi, paradumus. Ēdienkarti vajadzētu piekoriģēt gan sezonāli, gan vīrusu aktivizēšanās brīžos. Jācenšas palīdzēt sava organisma spējām pretoties, turēties pretī infekcijām, lai izietu no šīs cīņas ar minimāliem zaudējumiem. Uztura bagātinātāji ir jālieto!
Kurus no pieejamiem dabas vielu preparātiem jūs ieteiktu kā lādiņu imunitātei un organisma aizsardzībai pret vīrusiem?
Runāšu tikai par aptiekās nopērkamajiem preparātiem, nevis „viena tante teica, ka otra tante saražoja”. Nevajag domāt, ka visi uztura bagātinātāji ir sintētiski. Nebūt ne. Ar mūsdienu tehnoloģijām „izvilktas” dabas vielas tagad ir pamatā daudziem preparātiem. Piedāvājums ir ļoti plašs, un nebūtu pareizi nosaukt tikai vienu produktu. Bet ļoti ieteicams, kā jau iepriekš skaidroju, ir kvercetīns vismaz 500 mg savienojumā ar C vitamīnu. Ir arī lielāki kompleksi, kur apvienotas sinerģiski strādājošas vielas, tāda antioksidantu dziļumbumba, taču jāskatās, lai tur būtu pietiekams kvercetīna saturs. Protams, nevienu vitamīnu nav jāēd saujām, visam ir savas robežas. Kā savulaik teica Paracelzs – jebkura viela var būt gan zāles, gan arī inde, un tikai tās koncentrācija jeb daudzums atšķir, kas ir kas.
Kādi ir jaunākie izaicinājumi zinātnei saistībā ar dabas vielām un pārtikas ietekmi uz veselību?
Pēdējās desmitgades laikā gan pētnieki, gan patērētāji aizvien vairāk skatās dabisko vielu virzienā – uz to, kas lietots kādreiz. Mūsu senčiem nebija tādu medikamentu, kurus tagad plaši izmantojam, bet viņi ir izdzīvojuši. Iztika ar tējām, sulām, izvilkumiem, pulverīšiem no pļavas brīnumzālītēm.
Iepriekšējās paaudzes gan dzīvoja veselīgākā vidē.
Jā, vide nebija tik piesātināta ar kaitīgām vielām. Arī dzīves ritms bija rāmāks. Bet mums ir jāsadzīvo ar to, kā ir tagad, jāizmanto šī tehnoloģiju attīstība savā labā un vienlaikus jādomā, ko varam paņemt no dabas. Mēs protam izvilkt no augļa tīru C vitamīnu, bet pārējo izmetam ārā. Taču šie atlikumi arī satur daudz bioloģiski aktīvu vielu, kas var būt brīnišķīgs līdzeklis pret dažādām kaitēm. Mums jāsāk par jaunu atrast to, ko mūsu senči zinājuši un pratuši, un pārnest to uz mūsdienu medicīnu.
Kāds būtu jūsu novēlējums Latvijas iedzīvotājiem šajā laikā, lai mēs patiešām apzinātos dzīves vienreizīgumu, rūpes par veselību un saviem tuvajiem?
Jānovēl visiem to, ko gribas novēlēt pašam sev un savai ģimenei: darīt visu, lai izveidotu organismā pēc iespējas plašāku koridoru starp intervijas sākumā pieminētajiem virves vilcējiem – brīvajiem radikāļiem un antioksidantiem. Mazāk domāt par to, kas garšo un kas negaršo, bet gan par to, lai organisms saņemtu visu, kas tam nepieciešams. Samazināt patēriņu tam, ko pieņemts saukt par neveselīgu pārtiku.
Dievs cilvēku radīja kā visēdāju. Ir valstis, kurās ar likumu aizliegts bērnus līdz noteiktam vecumam pakļaut tiem virtuves eksperimentiem, kas saucas „veģetārisms” vai „vegānisms”. Augošam organismam ir jāsaņem pilns spektrs vielu, kas nepieciešamas attīstībai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Ja uzturā nav zivju un „jūras lopu”, nav gaļas, to nevar aizvietot.
Ir svarīgi nepiemirst rīkoties un ēst tā, lai preventīvi nodrošinātu veselību. Ja būs veselība, gan jau spēsim arī naudiņu nopelnīt, darbus padarīt un kvalitatīvi atpūsties, paceļot. Un vēl – mēģināsim paraudzīties filosofiski uz lietām, kuras var radīt stresu. Vai tiešām kāds notikums, kuru nevaram ietekmēt, ir tik izšķirošs, lai par to ārkārtīgi satrauktos? Domāsim veselīgi, ēdīsim veselīgi un dzīvosim veselīgi!
