Piparkūku cepšanas tradīcijas
Kāpēc angļi savā tiešumā un vienkāršībā zemeni sauc par salmogu (strawberry), ananasu – par priežābolu (pineapple), kaut gan tas pat neaug kokā, un jauku taurenīti – par sviestamušu (butterfly)? Laikam viņējie endzelīni un mīlenbahi bijuši iztēles un skaistuma izjūtas apdalīti. Bet kāpēc mēs uz Ziemassvētkiem cepam „piparkūkas”, kam tomēr maz sakara ar kūkām un pipariem, bet angļi – ingvermaizi (gingerbread)? Visticamāk, mēs to nosaukumu (Pfefferkuchen) esam mantojuši no gadsimtiem ilgā vācu jūga – negantie, nesaprātīgie baroni būs piparojuši pat saldās kūkas.
Šķiet, ka šajā gadījumā vairāk taisnības pienākas angļiem, jo ingvers (atšķirībā no pipariem, kas nebūt nav obligāti) daudzu tautu tradīcijās ir neatņemama šī našķa sastāvdaļa. Tāpat kā krustnagliņas, muskatrieksti un kanēlis. Un medus vai melase mīklas saldināšanai. Jāpiebilst, ka latviešu mēlē ingvera, šīs vērtīgās saknes, nosaukuma izcelsme laikam jāmeklē sanskritā (Srngaveram), kamēr briti, visticamāk, angliskojuši senfranču vārdu Gingebras.
Ingvera ceļš
Ingvers ir daudzgadīgs niedrei līdzīgs augs ar viengadīgiem lapu kātiem, apmēram metru augsts. Tas nācis no Dienvidaustrumāzijas un ir kultivējams; savvaļas variācijas šķiet tikpat nejēdzīgas kā, teiksim, mežābele, kas var skaisti ziedēt, bet nedod cilvēkam nekāda apēdama labuma. Ingvera sakneņus ievāc, kad kāti nokalst, un nekavējoties applaucē vai mazgā un nokasa, lai novērstu jaunu dzinumu dīgšanu. Senākās liecības par tā kultivēšanu ir Klusā okeāna salu tautu vidū, kuras ingveru audzējušas un tā saknes lietojušas gan pārtikā, gan dziedināšanas rituālos jau tūkstošiem gadu. Lapas izmantoja arī paklāju aušanai un peldlīdzekļu svētīšanai. Vēlāk ingvers nonācis Indijas subkontinentā un okeāna akvatorijā – Šrilankā, Madagaskarā, Komoru salās. Garšvielu tirdzniecības laikā kopā ar muskatriekstiem un krustnagliņām ingvers ievests Tuvajos Austrumos un tālāk arī Vidusjūras reģionā – aptuveni 1. gadsimtā pirms Kristus. To aprakstījuši romiešu vēsturnieki Dioskorids un Plīnijs Vecākais. Īpaši populāra Eiropā šī garšviela kļuva viduslaikos. Piemēram, 14. gadsimtā Anglijā mārciņa (450 grami) ingvera esot maksājusi tikpat, cik aita.
Varbūt vairs ne tik dārga, bet pieprasīta prece ingvers ir arī mūsdienās. Viegli atrodama statistika liecina, ka, piemēram, 2019. gadā pasaulē saražots 4,1 miljons tonnu ingvera. 44% no pasaules kopējā ingvera apjoma nodrošina Indija, ievērojami produkcijas apjomi tiek iegūti arī Nigērijā, Ķīnā, Nepālā, Taizemē. Ingveru izmanto farmācijā un skaistumkopšanā, tomēr galvenokārt kā garšvielu visdažādāko ēdienu gatavošanā – gaļas un zivju ēdieniem, dārzeņu sautējumiem un, protams, arī desertiem, konfektēm un citiem kārumiem, tai skaitā piparkūkām, lai kā tās katrā zemē sauktu.
Kūka vēdera mierināšanai
Piparkūkas vai vismaz to recepti uz Eiropu 992. gadā esot atvedis armēņu mūks Gregorijs, kurš pārcēlies no Nikopoles mūsdienu Grieķijā uz Ziemeļfranciju un iemācījis franču kristiešiem cept šo našķi, kuru turklāt (sausā vidē) var uzglabāt visai ilgu laiku, kas arī nav mazsvarīgi. Pamazām recepte ar variācijām izplatījās visā Eiropā.
Kopš 13. gadsimta slavenas kļuva Teitoņu ordeņa pilsētas Toruņas piparkūkas, ko bruņinieki aizveduši uz kaimiņzemēm. 15. gadsimta Vācijā piparkūku ražošanu jau kontrolēja īpaša ģilde. Atsauces no Vadstenas abatijas liecina, ka zviedru mūķenes 1444. gadā cepa piparkūkas, lai atvieglotu gremošanas traucējumus. Arī Anglijā tika uzskatīts, ka piparkūkām piemīt ārstnieciskas īpašības. 16. gadsimta rakstnieks Džons Barē šo ingvermaizi aprakstīja kā „kūkas veidu, kas pagatavots, lai mierinātu vēderu." Anglijā piparkūku cepumus pārdeva klosteros, aptiekās un zemnieku tirgos pilsētu laukumos. Piparkūkas bija izplatīts cienasts viduslaiku Eiropas festivālos un gadatirgos, tika rīkoti pat īpaši Piparkūku svētki.
Piparkūku neskaitāmās variācijas
Angļu gingerbread patiešām var attiekties kā uz pamīkstu, drupanu kūku, tā arī uz cepumiem vai biskvītiem, kas pagatavoti ar ingveru. Cepumiem visbiežāk izmanto piparkūku vīriņa veidolu, kas nu jau ir gandrīz 500 gadu sena tradīcija – karalienes Elizabetes I galmā piparkūku vīriņus dāvināja augstiem ārzemju viesiem. Taču mūsdienās šo tradicionālo, kraukšķīgo un trauslo konditorejas izstrādājumu, ko visai precīzi sauc par ingvera un riekstu biskvītu (ginger nut bisquit), pārdod gadatirgos un bieži pasniedz kā cienastu vai mīlestības apliecinājumu bērniem un mīļotajiem Ziemassvētku laikā. Tikmēr cits izstrādājums – tā sauktā „Parlamenta kūka" (ļoti pikanta ingvera smilšu kūka), bijusi populāra uzkoda viskijam Skotijas parlamenta pusdienu pārtraukumā, slepenā istabā aiz sanāksmju zāles.
Krievu alternatīva piparkūkām ir prjaņiki, kuru nosaukums norāda uz garšvielu (prjanostji) izmantošanu, taču klasiskie prjaņiki tiek gatavoti no rudzu miltiem, medus, cukura, sviesta, olām un pieejamajām garšvielām, kuru vidū ingvers vai pipari nokļūst reti. Prjaņikus arī var veidot dažādās formās, pildīt ar ievārījumu, pārklāt ar glazūru. Polijā piparkūku sauc līdzīgi – piernik. Jau pieminētās tradicionālās Toruņas piparkūkas (piernik toruński), kuras tur ražo kopš viduslaikiem, bijušas komponista Friderika Šopēna iecienītākā delikatese, kad viņš skolas brīvlaikā apmeklējis Toruņā savu krusttēvu.
Čehi un austrieši ienesuši piparkūku formu daudzveidību – zvaigznītes, sirsniņas, zvaniņus un pat piparkūku mājiņas, bet skandināvi, tuvojoties gadumijai, pasākuši tās izmantot kā logu dekoru. Un kur tad vēl miljons mūsdienu glazūru veidu un dizainu!
Ingvers pret visām kaitēm
Nav šaubu – ingvers saprātīgos daudzumos ir veselīgs. Neba velti kādu ripiņu mēdzam piegriezt zāļu tējai ar medu (gaumes lieta, protams). Ingvera ārstnieciskās īpašības ir zināmas, un to saraksts ir iespaidīgs. Ko tad labu ingvers mūsu organismam dara?
Dažādu pētījumu autori apgalvo, ka ķīmiskie savienojumi svaigā ingverā palīdz cīņā ar mikrobiem un aptur baktēriju vairošanos, uztur veselīgu mutes vidi, atvieglo gremošanas traucējumus un nomierina sliktu dūšu, var palīdzēt novērst jūras slimību un ķīmijterapijas izraisītas blaknes. Ingvers ir pretiekaisuma līdzeklis, kas samazina pietūkumu, un to var izmantot, lai ārstētu reimatoīdā artrīta un osteoartrīta simptomus – lietojot iekšķīgi, kā arī izmantojot ingvera kompresi vai plāksteri uz ādas. Ingvers ir bagāts ar antioksidantiem, savienojumiem, kas novērš stresu un ķermeņa DNS bojājumus. Tas pazemina holesterīna līmeni asinīs un var palīdzēt organismam cīnīties pret sirds un asinsvadu slimībām, augstu asinsspiedienu, kā arī pret plaušu slimībām.
Dievs vien zina, vai arī piparkūku mīklai pievienotais ingvers ārstē no visām kaitēm. Jau Konfūcijs esot mudinājis ķīniešus sekot viņa piemēram un ēst ingveru katru dienu, bet mūsdienu ārsti un uztura speciālisti iesaka ierobežot dienas devu līdz maksimāli 3-4 gramiem. Sievietēm grūtniecības laikā ingvera patēriņš nedrīkst pārsniegt 1 gramu dienā, bet bērniem līdz divu gadu vecumam ingveru nedrīkstot dot vispār.
Par piparkūku patēriņu Ziemassvētkos ārsti gan parasti neizsakās, to pagatavošanas receptes, kā noskaidrojām, ir dažādas un ietekme – kopumā labvēlīga.
Kraukšķīgus Ziemassvētkus!
