Bez imūnsistēmas cilvēka organisms būtu pavisam neaizsargāts pret vīrusu, baktēriju, sēņu un citu kaitīgu ārējo un iekšējo faktoru iedarbību. Par laimi, imūnsistēma jeb organisma spēja pretoties slimību ierosinātājiem ir ikvienam no mums. Tā var būt stiprāka vai vājāka, tomēr šis neredzamais aizsargmūris mūs sargā katru minūti un sekundi, nevis ieslēdzas tikai akūtas nepieciešamības brīdī. Tāpēc bieži to salīdzina ar armiju, kas pastāv gan miera lakos (lasi – tad, kad esi vesels), gan tad, kad kāds uzbrūk (tad, kad draud kāda slimība). Ikdienā šī armija veic nepieciešamos miera (veselības) uzturēšanas manevrus, bet karā (akūtas slimības uzbrukuma brīdī) aktivizē visus spēkus, lai ienaidnieku (vīrusu vai citu iebrucēju) uzveiktu.
Neredzamā armija
Armijas pirmajās rindās ir baltās asiņu šūnas (jeb asinsķermenīši) – leikocīti. Tos sīkāk iedala
-
granulocītos (tos iedala neitrofīlajos, bazofīlajos un eozinofīlajos);
-
limfocītos (ir B limfocīti, T limfocīti un NK šūnas jeb naturālie killeri);
-
monocītos (saņemot signālu par iebrucēju, tie pārvēršas par aktīvām šūnām – makrofāgiem, kas tieši iesaistās slimības ierosinātāja apkarošanā).
Baltie asinsķermenīši piedalās organisma imūnsistēmas atbildes reakcijā neatkarīgi no tā, vai runa ir par iedzimto vai iegūto imunitāti. Tieši tāpēc, veicot asinsanalīzi, īpašu uzmanību pievērš leikocītu skaitam: ja tas paaugstināts, tā ir droša pazīme, ka šobrīd organisms cīnās ar kādu infekciju.
Aktīvās šūnas, kas nodrošina imūnsistēmas darbību, uz vajadzīgo vietu organismā tiek transportētas ar asinīm pa asinsvadiem un pa limfvadiem – ar limfu, kas plūst arī caur limfmezgliem, kam ir filtra funkcija. Bez veselas virknes orgānu (liesas, ādas, aizkrūtes dziedzera jeb tīmusa u.c.) liela loma imūnsistēmā ir arī organisma dabiskajai mikroflorai jeb tā dēvētajam mikrobiomam. Tas ir atbildīgs ne tikai par barības vielu sadalīšanu zarnās, bet arī par imunitātes un enerģijas veidošanu, vitamīnu sintezēšanu un nervu sistēmas darbības nodrošināšanu. Lai tas varētu notikt, svarīgs ir labo un slikto baktēriju līdzsvars zarnu mikrobiomā. To ietekmē gan ikdienas uzturs un dienas režīms, gan vecums, slimības un vides faktori.
Darbojas līdzīgi atmiņai
Iedzimtā imunitāte jau kopš dzimšanas ikvienam nodrošina tūlītēju reakciju uz patogēnu, piemēram, vīrusu un mikrobu, iebrukumu. Ar neapbruņotu aci šī reakcija saskatāma, piemēram, kā iekaisums savainojuma vietā uz ādas.
Iegūtā imunitāte drīzāk salīdzināma ar atmiņu, proti, tā veidojas pēc iedzimtās imunitātes reakcijas – kā specifiska atbilde uz noteiktu, ķermenim jau zināmu patogēnu. Iegūtās imunitātes reakcijā īpaši iesaistītas divu paveidu limfocītu šūnas – T limfocīti un B limfocīti.
Balstoties zinātnes atklājumos par iegūto imunitāti, mums ir iespēja vakcinējoties izveidot pretošanās spējas noteiktām slimībām. Ja runa ir par Covid-19, pret to vakcīnas pagaidām vēl nav – izpēte šajā virzienā notiek, taču rezultāts tik drīz nav gaidāms.
Pēdējā laikā jaunā koronavīrusa epidēmijas dēļ bieži lietots termins ir kolektīvā imunitāte. Vispārīgi runājot, tas nozīmē, ka apstākļos, kad lielākajai populācijas daļai organismā jau izveidojusies specifiskā imunitāte pret noteiktu patogēnu, no saslimšanas tiek pasargāti arī tie nedaudzie, kuriem šādas imunitātes nav. Kolektīvo imunitāti iespējams iegūt, masveidīgi vakcinējoties (protams, ja vien pret konkrēto slimību vakcīna ir izgudrota un pieejama), vai arī dabiskā ceļā, lielākajai daļai ļaužu izslimojot konkrēto slimību un tādējādi iegūstot specifisko imunitāti. Covid-19 gadījumā pēc slimošanas organismā izveidojas antivielas pret jauno koronavīrusu, tātad atbildes reakcija veidojas, taču tās noturība vēl tiek pētīta. Zināms, ka ir bijuši gadījumi, kad pēc Covid-19 izslimošanas cilvēki ar to saslimuši atkārtoti, tāpēc paļauties uz kolektīvās imunitātes veidošanos šajā gadījumā diez vai būtu prātīgi.
Vai viegli novājināma?
Kaut gan imūnsistēma ir sarežģīta un integrēta organisma sistēma, tā nav nemainīgi stabila – tā var sabojāties un kļūt pārāk vāja vai pārāk aktīva.
Par imūnsistēmas iziešanu no ierindas liecina bieža slimošana, aukstumpumpas jeb herpesvīrusa infekcija, ilgi nedzīstošas brūces, alerģiskas reakcijas, izsitumi uz ādas un citi simptomi.
Imūnsistēmu dramatiski novājina HIV vīruss, kas izraisa AIDS, taču tas ir diezgan ekstrēms piemērs. Imūnsistēmai kaitē arī, piemēram, neizgulēšanās. Proti, ir vielas, kuras nepieciešamas organisma dabisko pretestības spēju nodrošināšanai un kuras tiek saražotas vienīgi miegā. Tie ir īpaša veida proteīni, ko sauc par citokīniem un kas nepieciešami lielākā daudzumā, ja jāuzveic iekaisums vai jācīnās ar stresa izraisītajām sekām. Tātad, ja guli par maz vai nemaz, citokīnu trūkst un tu kļūsi uzņēmīgāks pret slimībām, kā arī vairāk kaitējuma tavai veselībai nodara stress. Lai imunitāte funkcionētu pilnvērtīgi, nepieciešams arī par miega hormonu dēvētais melatonīns. Tas ne vien regulē organisma miega un nomoda jeb tā dēvēto cirkadiāno ritmu, bet arī modulē imūnšūnu aktivitāte. Līdz ar to pat viena negulēta nakts pazemina organisma dabiskās pretošanās spējas.
Imūnsistēmas pilnvērtīgai darbībai vajadzīgi arī vitamīni un minerālvielas – cinks, B grupas vitamīni, C vitamīns un D vitamīns, kuru uzņemam gan ar pārtiku, gan saules gaismu, bet, ja tā trūkst, – arī papildus ar uztura bagātinātājiem. Tikpat svarīgs imūnsistēmas darbībai ir pilnvērtīgs uzturs. Jā ēd vienveidīgi, turklāt pārlieku treknu ēdienu, bet neesi radis likt šķīvī augļus, dārzeņus, riekstus un sēklas, tad atņem sev daudz svarīgu uzturvielu, kas nepieciešamas ķermeņa funkciju, to skaitā – imūnās sistēmas pilnvērtīgai darbībai. Arī kaitīgi ieradumi (dzeršana, smēķēšana) apgrūtina tava ķermeņa spējas pretoties slimību ierosinātājiem, turpretī tās stiprina regulāra izkustēšanās. Ja vēl fiziskās aktivitātes veic ārā un ar prieku, tas ir ieguldījums ne vien imūnsistēmas, bet visas veselības stiprināšanā. Starp citu, daudzi avoti kā imunitātes stiprinātājus norāda arī optimismu, smieklus un seksu.
Pārāk aktīva imūnsistēma izpaužas kā alerģijas (pārspīlēta reakcija uz vielām, kas vairākumam cilvēku nekādas problēmas nerada, piemēram, ziedputekšņiem) vai autoimūnās saslimšanas, kad organisms pārliekā centībā vēršas pats pret sevi – šādi izpaužas, piemēram, reimatoīdais artrīts vai multiplā skleroze.
