“Vairāk jāpievērš uzmanība procesiem, kā pandēmija maina mūsu sabiedrību.”
“Es nedomāju, ka būtu drudžaini jāgatavojas kādai apokalipsei, bet vienkārši jābūt gataviem pārmaiņām. Ja kovids pāries un dzīve būs vieglāka, tad ļoti jauki. Ārējie apstākļi būs vieglāki, bet mēs būsim kļuvuši spēcīgāki.” Saruna ar psihoterapeitu Artūru Miksonu.
Vai tagad pandēmijas laikā jūtat, ka cilvēki nāk pie jums konsultēties vairāk, ka ir vairāk problēmu?
Jau pagājušā gada vasarā sākās vairāk telefona zvanu, vairāk e-pastu. Ir lielāks cilvēku pieplūdums manā praksē. Es jau pirms tam biju gana zināms, bet nebija tik milzīga interese, tik daudz zvanu ar lūgumu pēc palīdzības.
Kovids ir saasinājis jau sen snaudošas problēmas.
Un kas ir tas galvenais, ar ko cilvēki grib tikt galā?
Tas galvenais – viņi atnāk ar kaut kāda veida simptomu. Teiksim, vieni netiek vairs galā ar trauksmi un paniku. Citi ir tik nomākti, ka nespēj vairs normāli funkcionēt. Citi saka, ka ir kļuvuši pārāk uzvilkti. Ir bijušas vairākas mammas kā pacientes, kuras saka, ka ir kovid laikā palikušas pārāk agresīvas, verbāli uzvilktas pret saviem bērniem. Ir dažādi simptomi, bet sīkāk parakņājoties tajā, ko viņi stāsta, saprotams, ka tā uzvilktība viņos vienmēr ir bijusi, bet skalā no 1 līdz 10, teiksim, uz 2 vai 3. Šobrīd viņiem tā jau ir pie 8 un 10. To vairs nevar ignorēt, tāpēc viņi vēršas pēc palīdzības tikai tagad.
Kā jūs definētu psihosomatiku?
Tā ir, kad cilvēkam kāds emocionāls pārdzīvojums ir izpaudies ķermeniskā simptomā, bet tas, kas notiek starp diviem cilvēkiem pēc tam – tā nav psihosomatika, tās pēc būtības ir divu cilvēku attiecības. Ja mēs runājam par tautas medicīnu, tad nenoliedzami ir daudz preparātu, kuri var cilvēkam mazināt trauksmi, vairot enerģiju, cilvēkam var uzlaboties garastāvoklis, miegs. Bet jāskatās, kurā brīdī cilvēkam tas tiek dots. Ja cilvēks ir smagā depresijā vai viņam, teiksim, ir ļoti smaga psihosomatika dēļ ļoti dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem, zālīšu tējas viņu neizārstēs. Bet, ja šī tēja tiek lietota pēc stundu garas sarunas ar dziednieku, tad gan var palīdzēt. Otra cilvēka klātbūtne ir ļoti svarīga. Arī pie manis pacienti bieži saka, ka viņiem nav ar ko savas ciešanas izrunāt.
Kā cilvēks var saprast, ka ir nonācis psihosomatiskos procesos? Pieņemu, ka cilvēki bieži to neapzinās. Kādas ir pirmās pazīmes?
Jā, pilnīga taisnība, cilvēks var to neapzināties. Nu, ir viena uzkrītoša lieta. – Cilvēks ir pie puslīdz labas veselības, bet atskatoties kādu gadu atpakaļ, viņam biežāk ir kaut kādi fiziski simptomi bijuši. Daudz biežāk sāp galva, biežāk kaut kādi mistiski aizcietējumi, caurejas, vēdergraizes, kādas regulāras vīrusu saķeršanas ar augstu temperatūru. Tas nozīmē, ka kaut kas ir par daudz. Starp citu, arī miega traucējumi. Ļoti daudzi to nokompensē ar to, ka vēlu iet gulēt, tad agri ceļas, sadzeras kafijas, vienkārši ignorē to, ka ir noguruši. Sliktākajos gadījumos parādās kādas narkotiskās vielas, alkoholu palieto. Un tā pamazītēm sāk tos simptomus slēpt.
Par psihosomatiku runājot – ir arī tā saucamā “izslēgšanas diagnoze”. Kad šie simptomi parādās, cilvēks aiziet pie ģimenes ārsta, tiek veikti plaša spektra izmeklējumi, bet nekāda patoloģija netiek atrasta. Tad vajag aizdomāties – hei, varbūt man nav bojāts kāds orgāns, bet varbūt ir kaut kas tāds, ko es emocionāli pārdzīvoju. Tad jāpadomā, vai nevajadzētu vērsties pie psihiatra vai psihoterapeita. Cilvēki gan bieži netic, ka viņu fiziskajiem simptomiem var būt emocionāli cēloņi.
Jautājums par veģetatīvo distoniju. Vai to var definēt kā noteiktu medicīnisku diagnozi? Vai šāda diagnoze nav pārāk neskaidra, tāpat kā piemēram, pusmūža krīze?
Vai mēs veģetatīvo distoniju varētu saukt par slimību? – Nē. Bet diagnoze tā ir, es to drīzāk sauktu par tādu kā sindromu, kas ir vairāku simptomu kopums. Un simptomi ir īsti, tiešām sitas sirds, tiešām ir paaugstināts asinsspiediens, cilvēks tiešām svīst un trīc, pat ģībst. Ir reālas fiziskas izmaiņas dēļ izmaiņām nervu sistēmā, endokrīnās un imūnās sistēmas darbībā. Veģetatīvās distonijas pamatos ir tas pats hroniskais stress, kurš visbiežāk kaut kad akūti ir bijis provocēts un gana ilgi ignorēts. Un ar veģetatīvo distoniju sirgst cilvēki, kuri ir ļoti nofokusēti uz savām fiziskajām ķermeņa izpausmēm, nevis emocionālo pusi. Viņi ļoti labi spēs aprakstīt, kur sāp, kas spiež, bet kā viņi jūtas emeocionāli - to viņiem bieži vien būs grūtāk pastāstīt. Tāpēc, ja viņi dzīvē saskarsies ar kādu zaudējumu, likstu, viņi pirmo pamanīs simptomu – “man ļoti sitas sirds”. Taču, iespējams, viņi tajā brīdī ir ļoti pārbijušies vai šausmīgi uzvilkti, bet to neapzinās. Tāpēc viņi šo simptomu dēļ nonāk ātrajā palīdzībā, nonāk pie ģimenes ārsta, kur viņiem pasaka – tiec galā ar stresu. Un viņi pieķeras pie vārda “stress”, pie diagnozes, nevis domā, kas to ierosina.
Kad es stāstu par psihosomatiku lekcijās, es lieku veģetatīvai distonijai gandrīz vienādības zīmi ar izdegšanas sindromu. Tas nav viens un tas pats, bet mehānismi ir vieni un tie paši. Izdegšanas sindroms ir tad, kad cilvēks ir uzņēmies tik daudz pienākumu, atbildības, ka viņš nespēj to fiziski un psihiski pavilkt. Līdzīgi ir veģetatīvās distonijas gadījumā, to gan ne tik daudz izraisa milzīga noslodze, bet kāds faktors, kas ietekmē cilvēka emocionālo pusi.
Domāju, ka ģimenes ārstiem vajadzētu rakstīt slimības lapas, teiksim, uz divām nedēļām gan veģetatīvās distonijas, gan izdegšanas sindroma gadījumā, lai cilvēks pats sakārto savu ikdienu, apmeklē rehabilitācijas centru, aiziet pie psihoterapeita, arī fizioterapeita, vispār sakārtojas un saprot, kā viņš var funkcionēt tālāk. Problēma ir, ka slimības lapa tiek izrakstīta, bet nekas nemainās, jo cilvēks “atsēž” tās divas nedēļas. Viņš būs prom no problēmām darbā, slimības simptomi varbūt pat izzudīs uz to laiku, bet jo tuvāk nāks tā diena, kad cilvēkam būs jāatgriežas darbā, jo vairāk simptomi sāks nākt atpakaļ.
Nu, jums nāk klienti, pacienti, un es sapratu, ka vairāk ar jums runā par fiziskiem simptoniem, bet kas notiek ar emocijām veģetatīvās distonijas laikā? Kas nosaka šīs diagnozes attīstības virzienu un prognozi?
Runājot par veģetatīvo distoniju, mums bieži jārunā par tādu lietu kā “sekundārais slimības ieguvums”. Vai ir kas tāds, ko cilvēks neapzināti iegūst, esot šai slimībai un tās simptomiem. Piemēra, gana bieži man ir trāpījušās pacientes ar klasisku stāstu. Viņām ir viens vai divi bērni, viņām kādu laiku jau ir veģetatīvā distonija. Un viņas ar to jau ir nonākušas tik tālu, ka vienas pašas vairs neko nevar. Viņām visu laiku vajag blakus vīru, vajag, lai vīrs viņas kaut kur aizved, pašas ar mašīnu vairs pabraukt nevar. Viņām vajag, lai ar bērniem kāds piepalīdz, bērnam varbūt jau ir četri gadi, dekrēta laiks beidzies, bet atgriezties darbā arī nespēj. Sēž mājās un ar visiem simptomiem kopā grimst arvien dziļākā bedrē.
Pamazām sākot sarunu, psihoterapeiti ļoti bieži nonāk līdz atziņai, ka tas cilvēks, kurš sēž priekšā, izskatās kā nelaimes čupiņa, vairs bez vīra, māsas, brāļa, mātes neko nevar.
Bet pēkšņi, patinot sarunu atpakaļ, izrādās, ka pirms bērna ir bijusi uzņēmīga, spēcīga, varoša sieviete. Un tam bērnam parādoties, pēkšņi kaut kas mainās. Pat pirms bērna piedzimšanas sievietei var distonijas simptomi parādīties.
Kaut kā neiet kopā – tāda, spēcīga, jaudīga sieviete, pēkšņi, hopā, nokrīt. Un tas, kas emocionāli notiek, ka ļoti bieži šīs superjaudīgas sievietes agrīnā pieredzē nav saņēmušas ziņu, signālu, ka viņām būs kādreiz vajadzīga palīdzība, ka viņām būs apkārt sistēma, kas palīdzēs, vispār kāds, uz kuru paļauties. Tas pats gan sakāms arī par jaudīgiem vīriešiem.
Viņas ir izaugušas ģimenēs, kur jātiek galā pašai. – Tev ātri jāpieaug, dalīties ar savām izjūtām nevajag, nevienu tas neinteresē vai nevienam tam nav laika. Un vienīgais, kā cilvēks var tam adaptēties - ar devīzi “es būšu spējīga, patstāvīga, varoša”.
Bet zemapziņā tomēr ir vēlme kaut kad atslābt dzīvē, gūt kādu atbalstu.
Jā, jūs precīzi pateicāt. “Kad tad es beidzot varēšu parūpēties par sevi?” Tādas iespējas šī cilvēka skatījumā nav. Viņš neļauj sev atslābt. Un pēc tam vēlāk, nonākot attiecībās vai izveidojot ģimeni, sāk augt pienākumi. Un vienā brīdī jebkuram cilvēkam tas sāk kļūt par daudz. Bet viņas laicīgi šo palīdzību un vēlmi atslābt nesajūt. Un papētot viņu dzīvi, var ievērot, ka jau daudz agrāk ir bijuši slimības simptomi, un uz šo simptomu bāzes viņas varēja atpūsties. Tātad nevis “klausies, tēt, vīr, mamma, man šodien grūta diena”, bet “vai, man šodien sāp galva, es nevaru” jeb “vai, man naktī nenāca miegs”, “vai, man šodien veģetatīvā distonija”. Nevis “es šodien negribu un punkts”.
Un vienā brīdī tā sieviete, kas tev sēž pretī kā nelaimes čupiņa, ir neapzināti nonākusi situācijā, pēc kuras viņa vienmēr ir tik ļoti alkusi – nevis būt par nelaimes čupiņu, bet pēc vēlmes, lai par viņu parūpējas. Bet diemžēl tas ir noticis caur neveselīgu simptomu ceļu. Un tas vīrs tiešām arī rūpējas par viņu un visa ģimene rūpējas, jautā. Bet nez kāpēc jautā tikai par to slimību.
Terapijas gaitā ši jaunā sieviete lēnām iemācās savlaicīgi izteikt – ar ko viņa ir neapmierināta, ko viņa vēlas sasniegt, kur viņai palīdzēt, kur viņa pati tiks galā. Viņa iemācās sadalīt šis jomas. Un mistiskā kārtā, šo sākot darīt, viņai slimības simptomi izzūd. Kamdēļ? Jo simptomi vairs nav vajadzīgi. Sieviete vairs nav konstantā stresā. Viņa ir daudz lielākā mierā ar sevi, spēj ar sevi tikt galā.
To pašu pēc būtības esmu novērojis vīriešiem. Tur ir diezgan daudzas arī anekdotes, kad sievietes saka – re, vīrietim 37.2 temperatūra un viņš jau mirst mājā, ķepas gaisā. Sievietei 38.5, bet viņa iet un “mauc”. Tieši tas pats stāsts. Lai kādas izmaiņas tagad nebūtu sabiedrībā, stāsts ir par dzimumu līdztiesību, bet tāpat tiek sagaidīts, ka vīrietis vājš un kaut ko nevarošs nedrīkst būt. Tas nekotējas nekādā sociālajā normā.
Ar to pandēmiju neko nevar prognozēt. Zinātnieki strādā, teiksim, taisnā virzienā ar blakusversiju, ka vīruss novirzīsies pa labi, bet tas vīruss var “aizmest” pa kreisi. Un vakcīnas būs jāmeklē no jauna. Bet pieņemsim, ka tas varētu ilgt kādus divus gadus. Mēs nevaram izslēgt, ka pasaulē cilvēki ieiet kaut kādā jaunā fāzē. Kā jūs prognozējat – vai pandēmija var izmainīt cilvēku domāšanu, daudzas intelektuālas konstrukcijas, emocionālās iemaņas, ieradumus, tradīcijas, uzvedību. Tas jau, manuprāt, ir vērojams.
Jā, es gribēju tūliņ iestarpināt – tas jau notiek. Interesants piemērs... Protams, ir individuālās īpatnības, bet ļoti bieži ģimenēs, kur ir divi bērni, pirmais bērns būs tāds bažīgāks, bailīgāks, tuvāk vecākiem, otrais ir tāds “gan jau būs labi”, un tad tas otrais ir tāds draudzīgāks, atvērtāks. Ne vienmēr, protams. Un vairākos klīniskos gadījumos ir novērots un to arī statistiski ir pētījuši, ka tie bērni, kuri piedzima kovida laikā, kad sākās norobežošanās, viņiem vajadzētu sākt socializēties - tie bērni ir vairāk sevī ierāvušies un bailīgāki. Kamdēļ? Jo nenotiek socializēšanās. Kaut vai tik vienkāršā vietā kā bērnu spēļlaukumi.
Ir arī citi pētījumi – ka bērniem, kuri piedzima burtiski pandēmijas laikā, ir kavēta motorā attīstība. Atkal tas, ka viņi netiek vesti rāpelēties uz bērnu laukumiņiem, bērnu ballītēm, neaatīstās muskulatūra, kustības. Nu, nav tik radikāli, bet, ja bērns visu laiku ir ierobežots, tas ir tā kā suni turēt krātiņā. Tātad notiek jau izmaiņas attīstībā.
Ja mēs uzbūvējam vēl drastiskāku scenāriju, kādu jūs minējāt, ka tas turpinās vēl gadiem, tad es teiktu, ka pareizāk būtu nevis cīnīties ar “ārēju ienaidnieku”, ar ierobežojumiem, bet drīzāk domāt par to, kā izmaiņas mūs ietekmē, kādas sekas atstāj. Varbūt mums jāpievērš uzmanība procesiem, kā pandēmija maina mūsu sabiedrību. Piemēram, kā šis attālināto mācību laiks ietekmē medicīnas studentus. Viņiem mācībās vienmēr bijis jābūt pie pacientiem, tagad viņi sēž pie datora. Kādu iespaidu tas atstāj uz viņu izglītību? Vienkārši tie man ir zināmākie jautājumi. Bet tāpat – kādu tas atstāj iespaidu uz žurnālistiem, arhitektiem, juristiem? Kādu iespaidu tas atstāj uz populāciju vispār, uz mammām, uz tētiem, uz senioriem, uz bērniem skolā? Būtu jādomā, kā modificēt to vidi, kurā šobrīd dzīvojam. Mēs cīnāmies tagad tikai ar sekām.
Ko jūs gribētu ieteikt, novēlēt cilvēkiem šai laikā? Dzīve vairs, iespējams, nebūs tāda, pie kādas esam pieraduši. Kā uzvesties, kā turēties?
Lai cilvēki mani nepārprot, bet, lai paskatītos, kas notiek pasaulē, mums ir jāmainās. Tas nenozīmē, ka mums ir jāatsakās no kaut kādām kultūrvērtībām, no cilvēkmīlestības, no kopā būšanas. Varbūt no kaut kādām vērtībām tomēr būs jāatsakās. Bet mums ir jāmainās. Ir jāmaina mūsu domāšan, uztvere, kā mēs ikdienā dzīvosim. Varbūt var to nedarīt un daudziem viss būs forši, bet lielākajai daļai ir jābūt gataviem tam, kas sekos pēc tam. Es nedomāju, ka būtu drudžaini jāgatavojas kādai apokalipsei, bet vienkārši jābūt gataviem pārmaiņām. Ja kovids pāries un dzīve būs vieglāka, tad ļoti jauki. Ārējie apstākļi būs vieglāki, bet mēs būsim kļuvuši spēcīgāki. Mēs būsim saliedētāki un atklātāki. Miera apstākļos. Šobrīd mēs esam puskara apstākļos.
Paldies par sarunu. Cerēsim, ka viss būs labi.
